Kulinārijas Vilinājums

“Ļauj man uzdot tev jautājumu,” pateica viņš, griežot nogatavojušos, sulīgos tomātus. “Kas ir tavs mīļākais ēdiens?”

“Liellopa gaļas medaljons,” bija mana tūlītēja atbilde, un manā mutē uzreiz saskrēja siekalas no domas par grilētu gaļu.

“Bet tu taču negribētu ēst liellopa gaļas medaljonu katru dienu, vai ne?”

“Protams, ka nē,” es atbildēju, smalcinot ingvera sakni mazajā bļodiņā, kuru viņš man iedeva.

“Un kādēļ gan nē?” viņš turpināja, nenolaižot skatienu no sava tomāta.

“Es uzskatu, ka, ja es to ēstu katru dienu, tas vairs nebūtu tik īpašs. Man tas pieriebtos. Visām labajām lietām jābūt ar mēru, vai tu tā nedomā?”

“Domāju gan!” viņs nešaubīgi atbildēja. “Un tikko man iešāvās prātā viena ļoti laba doma.”

“Un kas tā būtu?”

“Monogāmija ir tāds kā ēdiena veids. Ja tu ēd vienu un to pašu katru dienu, tev tas piegriežas. Dažādība ir dzīves piedeva. Tātad, tu tam piekrīti!”

“Labi,” es iepauzēju, kārtīgi apdomājot savus vārdus, “man likās, ka mēs runājam par Lielloopu gaļas medaljonu. Nebiju domājusi, ka mana atbilde tiks izrauta no konteksta.” Es pacēlu uzacis un gaidīju, kad viņš turpinās.

“Bet tu saprati, ko es gribu pateikt, vai ne? Ēdot vienu un to pašu ēdienu un drāžoties ar vienu un to pašu partneri, tev tas var apnikt. Tas kļūst pārāk ierasti, pārāk paredzami, vai tu tā nedomā?”

“Citiem vārdiem sakot, monogāmiju vajadzētu saukt par vienmuļību?”

“Tieši tā!” viņš atbildēja, apstipronoši nosmejoties. “Precīzi tāds ir mans uzskats!”

“Vai tu centies man pateikt, ka tu krāp Klēru?” pajautāju, vēloties noskaidrot, vai mans labākais draugs uzsāka šo tēmu, jo tā bija vairāk kā tikai hipotētiska.

“Varbūt,” viņš maigi pateica, nepaceļot skatienu. Tomāts, kuru viņš grieza, bija sasmalcināts līdz tā vidum. Viņš to apgrieza otrādi un sāka strādāt pie koriandra saišķa. “Vai arī es vienkārši esmu ieinteresēts paskatīties, kas vēl ir ēdienkartē. Vai tu varētu man padot laima sulas pudeli, lūdzu?” viņš piebilda.

“Ak, Skot, es nezinu, ko teikt. Nav tā, ka Klēra būtu dienas zupa. Tu esi precējies ar viņu. Izvēle nemainās. Tu savu izvēli esi izdarījis. Tie ir šķeltie zirņi katru dienu!” Man nepatika mans nosodošais tonis, taču viņa komentārs izsita mani no sliedēm un es īsti nezināju, ko atbildēt. Vai viņš gribēja saņemt no manis atbalstu? Loģiku? Mierinājumu?

“Tātad, Klēra ir kas līdzīgs šķelto zirņu zupai, ja?” viņš pasmējās, mēģinot nedaudz uzlabot garastāvokli.

“Patiesībā Klēra ir kā Liellopu gaļas medaljons, Skot. Viņa ir garšīga. Viņa ir šedevrs. Tieši tāpēc tu viņu apprecēji. Un viņai rīt būtu jāgaršo tik pat labi kā šodien.”

“Es zinu, ka tev ir taisnība,” viņš piekrita, maisot Tai mērci, kuru viņš pagatavoja, un lejot to virsū vistai. “Bet, ja tikai vienreiz, es gribu apēst kaut ko citu. Kas tur tāds, ja vienas nakts garumā es vēlos izjust citas gaļas garšu savā mutē?”

Sajutu negaidītu satraukumu krūtīs. Skots bija vienīgais man pazīstamais cilvēks, kurš varēja pat visnecilākajai piezīmei likt skanēt jutekliski un izaicinoši, un pirmo reizi mūsu trīs gadus ilgās draudzības laikā es sāku domāt, vai viņš patiesībā varētu klusībā mani iekārot.

“Kas būtu, ja tu varētu? Vai tu domā, ka tu patiešām to izdarītu?” es interesējos.

“Godīgi?” viņš pajautāja, pirmo reizi skatoties tieši manās ziņkārīgajās acīs. “Jā, es domāju, ka es ar prieku izmēģinātu ko jaunu. Karaliskā Krabja kājiņas, piemēram” viņš izvairīgi smīnēja, ar mitru dvieli uzsitot pa manu augšstilbu. “Vai, piemēram, kādu foršu vistas krūtiņu,” viņš pasmējās, rotaļīgi tuvojoties man ar jokpilnu mēģinājumu aptaustīt manas krūtis.

Es smējos, bet nebiju pārliecināta, vai mani smiekli bija kā atbilde uz viņa dīvaino humoru, vai tie radās no nemierīgajiem tauriņiem, kuri parādījās manī. Vai viņš grasījās mani pavedināt? Vai mans draugs, mērču pavārs, tagad redz mani kā svaigas gaļas kumosu, kā to, kuru viņam labpatiktos pagatavot, piepildīt un izcept spēcīgas kaisles krāsnī? Izskatījās, ka šajā domā kaut kas ir.

“Kā būtu ar vīna glāzi?” viņš piedāvāja, lejot divās glāzēs Merlotu, pirms es biju ko atbildējusi. Es biju pārliecināta, ka šī bija daļa no viņa stratēģijas. Viņš dzirdīs mani ar liķieri, kamēr es beigšu bremzēt, un tad, pielietojot savu kulināro vilinājumu, turpinās iecerēto.

Es izdzēru palielāku malku, nodrošinot sev iespēju virzīties tālāk. Fakts bija tāds, ka tajā mirklī es gribēju Skotu tik pat stipri kā izskatījās, ka viņš grib mani. Mēs bijām draugi ilgu laiku. Viņš bija izskatīgs, seksīgs, talantīgs un jautrs. Viņš bija vienīgais vīrietis, ko esmu sastapusi savā dzīvē, kurš zināja savu lomu virtuvē, viņš arī bieži gatavoja man, kad viņa sieva bija kaut kur prom darīšanās. Pirms šīs nakts starp mums nebija itin nekā, izņemot patiesu draudzību un pavisam nedaudz nevainīga flirta. Tagad, sēžot uz virtuves galda, ar Merlota vīna glāzi rokās, kas ātri iztukšojas, doma par atkailināšanos līdz savai pirmatnējai būtībai un ļaušanu savam draugam atklāt mani pavisam no cita skatpunkta sāka mani padarīt traku.

“Vēl vienu?” viņš pajautāja, noliecot pudeli pāri manai nu jau tukšajai glāzei. Es pakratīju galvu, un ieelpoju vīnogu izgarojumu, izskalojot to cauri zobiem un tad norijot. Likās, ka ir īstais brīdis. Ar Tai vistu, kas gatavojās uz plīts virsmas, mēs varējām aizlavīties uz midzeni un justies vēl ērtāk. Es nolēmu ņemt iniciatīvu savās rokās, neko neatstājot varbūtībai.

“Skot,” es drosmīgi virzījos tālāk, “kā tu mani redzi?”

Viņa sejā parādījās kaut kas līdzīgs zobgalīgam skatienam.

“Es domāju, vai tu mani redzi kā draugu...vai kā piedāvājumu ēdienkartē?”

Zobgalīgo skatienu tajā brīdī nomainīja nojausmas pilns skatiens.

“Gan-gan?” viņš atbildēja ar daļēji jautājošu un daļēji apstiprinošu toni viņa balsī.

“Tātad, šonakt, ja tu esi nosliecies uz to, ka izmēģināsi austeres Liellopu gaļas medaljona vietā, vai es būšu austeres?”

“Tu vari būt jebkas, kas vien vēlies. Bet tikai tik ilgi, kamēr tu ļausi man sevi izgaršot,” viņš atbildēja. Un atkal jau vilinošais balss tonis lika manam vēderam saviļņoties.

Es noliku savu vīna glāzi uz galda un ieslīdēju savā sēdvietā. Skots nostājās uz ceļiem, novietojot savas trīcošās plaukstas uz maniem augšstilbiem. Mēs skatījāmies viens uz otru tik ilgi, lai atklātu mūsu kopīgo, vārdos neizteikto atļauju virzīties tālāk.

Skota bezbailīgie pirksti slīdēja zem manu svārku apakšvīles un saprata, ka es ļoti gribu un gaidu. Mani gurni noslīdēja līdz pat pašai krēsla malai, kustoties uz priekšu, lai viņš varētu sajust karstumu, kas no manis nāk, un manu augošo nemierīgumu.

“Pagaršo mani,” es pačukstēju, sniedzot viņam to, ko viņš uzskatīja par tik iekārojamu vilinājumu. Es pavilku svārkus uz augšu un atpletu kājas viņa priekšā.

Viņa karstā elpa pie manas kājstarpes acumirklī padarīja mani mitru. Spiediens no viņa siltajām plaukstām, kas turēja plati manas kājas, pastiprināja sajūtas un es izdvesu vaidu no milzīgās iekāres un gaidīšanas. Mans prāts bija pārpildīts ar domām par to, kā viņš parauj manas biksītes malā un ievada savu mēli dziļi manī, kustoties un berzējot to pret manu klitoru un laizot mani, līdz es tikšu novesta līdz tam, ka varēšu tikai izšļākt straumi garšīga, apreibinoša šķidruma. Likās, ka viņš sajuta manas gaidas un novilka mitrās zīda biksītes, kas bija pielipušas kājstarpei, pirms pielikt savu kazbārdiņu pie manas slapjās pežas. Es iespiedzos no baudas, kad viņa lūpas čukstēja iepretim man, sūtot atslābinošus viļņus cauri visam manam ķermenim. Vārdu vistiešākajā nozīmē es biju ieskauta baudā, es pārliku savas kājas pāri viņa pleciem, un, izmantojot savus trīcošos ikrus, piespiedu viņu vēl tuvāk sev. Čukstošais kunilinguss, ar kādu viņš sāka, pārvērtās mērenā vibrējošā dūkšanā, kas noveda mani līdz spazmām. Mani pirksti izbrauca cauri viņa matiem un es piespiedu viņu vēl stiprāk pie sevis, līdz dūkšana pieņēmās tempā. Viņš sūkāja manu klitoru ar pacietību un meistarīgu tempu, un pavisam drīz es jau varēju dzirdēt tikai to, kā asinis ātrā tempā pārvietojas pa vēnām, tieši uz maniem krūtsgaliem un klitoru. Manā galvā viss džinkstēja. Šajā naktī, kuru viņš sāka tāpat kā neskaitāmas citas, ar Tai vistas uz plīts smaržu un manu alkstošo kājstarpi mutē, es biju noskaņojusies uz to, ka sniegšu Skotam kaut ko pavisam citādu.

Likās, ka viņš tam piekrīt. Viņa lūpu čāpstināšana, dziļā laizīšana un dūkšana, ko es saņēmu no viņa, nodeva viņu un norādīja uz to, ka viņš saņem baudu. Es kļuvu par viņa dienas zupu, viņa biezo, krēmīgo krēmzupu. Viņš aprija mani tā, it kā es būtu visgaršīgākais kumoss. Viņš turpināja, un darīja to tik rijīgi, it kā baidītos atstāt pat pilienu bļodā. Mani augštilbi saspringa pret viņa plaukstām, kad manas iekšas sāka trīcēt, brīdinot mūs par to, ka mana bļoda draud izplūst. Jau drīz viņa lūpas un kakls bija noklāti ar manām smaržīgajām sulām. Mana prieka viļņi baroja viņu tikmēr, kamēr viņš bija apmierināts pilnībā, un tad viņš atgūlās atpakaļ uz dīvāna, pāri visai viņa sejai zaigoja apmierinātības pilns skatiens.

“Es mīlu Liellopas gaļas medaljonus,” Skots piebilda, pārtraucot mulsinošo klusumu, kas sekoja. “Bet es nekad nenožēlošu to, ka pagaršoju austeres.”

Arī es to nekad nenožēlošu, es nodomāju pie sevis, smaidod viņam. Nolēmu papildināt savus krājumus ar austerēm gadījumam, ja mans draugs vēl kādreiz sailgosies pēc tām.