Vīrs skatās, kā kaimiņš izdrāž viņa sievu

Vasara viņu rajonā bija neciešami karsta. Gaisa kondicionieris Annas un Jāņa dzīvoklī grabēja kā vecs traktors, knapi tiekot galā ar tveici. Anna sēdēja uz dīvāna vieglā vasaras kleitā, vēdināja sevi ar žurnālu, viņas garie blondie mati pielipa pie pakauša. Jānis, viņas vīrs, bija saliecies pār savu portatīvo datoru pie ēdamgalda un ik pa laikam uzmeta viņai skatienu. Viņi bija precējušies piecus gadus, un viņu attiecības bija nosēdušās ērtā, bet nedaudz vienmuļā rutīnā. Mīlestība nebija pazudusi, bet dzirksts — tā, kas liek sirdij sisties straujāk — jau sen bija izdzisusi.

— Jāni, atnesīsi man alu? — Anna laiski izstiepās, un kleita pacēlās, atklājot iedegušās augšstilbus. Viņa pamanīja ātro skatienu, ko viņš uzmeta viņas kājām, un viegli pasmaidīja. Viņai patika viņu kaitināt, pat ja viņš ne vienmēr reaģēja tā, kā viņa vēlējās.

— Jā, tūlīt, — nomurmināja Jānis, nenovēršot skatienu no ekrāna. Viņš bija labs vīrs — gādīgs, stabils — bet reizēm pārāk iegrimis savā pasaulē. Anna nopūtās, atgāzās uz dīvāna un ļāva domām aizklīst. Viņai bija trīsdesmit, un viņa juta, ka dzīve slīd garām. Darbs, mājas, reizēm izbrauciens ārpus pilsētas — viss bija kārtībā, bet viņa gribēja ko vairāk. Kaut ko aizliegtu.

Tad pie durvīm pieklauvēja.

— Kas, pie velna, tas tagad ir? — Jānis sarauca pieri, nolika portatīvo un devās atvērt. Anna laiski pagrieza galvu, bet iekšēji sajuta asu dūrienu. Viņa zināja, kas tas varētu būt. Viņu kaimiņš Mārtiņš — ap trīsdesmit pieciem, platiem pleciem un pašpārliecinātu smaidu — pēdējā laikā pārāk bieži “iegriezās pēc cukura”. Vairāk nekā vienu reizi Anna bija pieķērusi viņa skatienu — smagu, gandrīz taustāmu — kad viņš vēroja viņas ķermeni, krūtis, kājas.

— Čau, vecīt, ir nedaudz cukura? Atkal aizmirsu nopirkt, — no priekšnama atskanēja Mārtiņa zemā balss.

Jānis ierūcās, bet bez dusmām. Mārtiņš bija no tiem tipiem, ar kuriem viegli saprasties — skaļš, atklāts, vienmēr gatavs jokam. Viņš strādāja par mehāniķi, bija noklāts ar tetovējumiem, ar biezām rugājām un rokām, kas izskatījās spējīgas salauzt jebko. Anna pieķēra sevi iedomājamies tās rokas uz saviem gurniem un sajuta karstumu, kas noskrēja pa mugurkaulu.

— Anna, mums ir cukurs? — Jānis uzsauca, neatskatoties.

— Skapī, — viņa atbildēja, pieceļoties no dīvāna. Viņas balss bija nedaudz piesmakusi, un viņa to pati pamanīja. — Es atnesīšu.

Viņa pagāja garām abiem vīriešiem, jūtot, kā viņu skatieni slīd pār viņas ķermeni. Kleita bija īsa, un viņa pie skapja noliecās mazliet ilgāk, nekā vajadzētu, zinot, ka Mārtiņš skatās. Kad viņa pagriezās ar cukura paciņu rokā, viņa acis joprojām bija piekalti viņai. Jānis, šķiet, jau bija atgriezies pie datora.

— Ņem, — Anna teica, pasniedzot cukuru un ļaujot pirkstiem pieskarties viņa rokai sekundi ilgāk. Viņu pirksti saskārās, un cauri ķermenim izskrēja strāva. Mārtiņš pašpārliecināti pasmaidīja.

— Paldies, Anna. Šodien tu esi sasodīti karsta, — viņš klusi noteica. Jānis, šķiet, nedzirdēja, bet Anna nosarka. Viņa zināja, ka tas nav tikai kompliments.

— Beidz nu, — viņa atbildēja ar vieglu izsmieklu, kaut iekšā viss vārījās. Viņa gribēja, lai viņš paliek. Gribēja redzēt, cik tālu tas var aiziet.

— Varbūt iedzersi ar mums alu? — viņa pēkšņi piedāvāja, pārsteigta pati par savu drosmi.

Jānis pacēla skatienu, nedaudz sarauca pieri, bet neko neteica.

Mārtiņa smaids kļuva platāks.

— Kāpēc gan ne. Ja netraucēju.

— Netraucē, — nomurmināja Jānis, bet viņa balsī bija kaut kas dīvains.

Viņi apsēdās uz dīvāna: Mārtiņš ar alus bundžu rokā, Anna viņam blakus, Jānis pretī krēslā. Saruna klīda ap nenozīmīgām lietām — karstumu, mašīnām, kaimiņiem — bet Anna juta, kā gaiss starp viņiem kļūst arvien karstāks. Mārtiņš sēdēja pārāk tuvu, viņa ceļgals “nejauši” pieskārās viņas augšstilbam. Viņa neatkāpās. Jānis viņus vēroja, un viņa acīs uzplaiksnīja kaut kas jauns — ne tikai aizkaitinājums, bet dīvaina ziņkāres un spriedzes sajaukums.

— Jāni, tev nav iebildumu, ja es dejoju ar tavu sievu? — Mārtiņš pēkšņi pajautāja, kad no skaļruņiem sāka skanēt lēna dziesma.

Anna sastinga, sirds dauzījās. Tas bija izaicinājums. Viņa paskatījās uz Jāni, gaidot atteikumu, bet viņš paraustīja plecus.

— Dari, — viņš teica, un viņa balsī bija kaut kas, ko Anna nekad nebija dzirdējusi. It kā viņš pats gribētu redzēt, kas notiks tālāk.

Mārtiņš piecēlās un pasniedza viņai roku. Anna piecēlās ar trīcošiem ceļiem. Viņi lēni kustējās mūzikas ritmā, viņa roka noslīdēja uz viņas gurniem, nedaudz zemāk, nekā vajadzētu. Viņa juta viņa ķermeņa siltumu, odekolona smaržu ar kaut ko asu un vīrišķīgu. Jānis vēroja, nenovēršot skatienu, un Anna pēkšņi saprata: viņš ne tikai piecieš. Viņam tas patīk.

— Tu esi skaista, Anna, — Mārtiņš iečukstēja viņai ausī. — Jau sen gribēju to pateikt.

Viņa neatbildēja, tikai piekļāvās viņam ciešāk. Viņas ķermenis kustējās pats no sevis, prāts bija tukšs. Viņa juta viņa roku slīdam zemāk gar augšstilbu un viņu neapturēja. Jānis joprojām skatījās, viņa skatiens kļuva smagāks, gandrīz izsalcis.

— Jāni, viss kārtībā? Tev nav iebildumu, ja es mazliet tuvāk iepazīšos ar tavu sievu?

Anna gaidīja sprādzienu, bet Jānis tikai norija siekalas un klusi, bet stingri sacīja:

— Dari, ko gribi.

Tas bija lūzuma punkts. Anna juta, kā viss iekšā savelkas no baiļu un uzbudinājuma sajaukuma. Mārtiņš netērēja laiku — pievilka viņu sev klāt un rupji, alkatīgi noskūpstīja tieši Jāņa priekšā. Anna atbildēja bez domāšanas, rokas ap viņa kaklu, ķermenis piespiests viņējam. Viņa juta viņa sacietējušo locekli caur džinsiem, un tas viņu vēl vairāk sakarsēja.

— Anna, tu esi pārliecināta? — Jānis pajautāja, bet viņa balsī nebija protesta. Tikai dīvains, gandrīz sāpīgs lūgums.

— Jā, — viņa noelsoja. — Es to gribu.

Mārtiņš paskatījās uz Jāni ar izsmējīgu smaidu.

— Tad skatīsies, kā es izdrāžu tavu sievu?

Jānis neatbildēja, tikai savilka dūres. Viņš nepacēlās. Neaizgāja. Viņš palika, un Anna saprata: viņš to grib ne mazāk kā viņa.

Mārtiņš viņu nogrūda uz dīvāna. Anna atkrita uz muguras, kleita uzslīdēja augšup. Viņas apakšbiksītes jau bija mitras, un viņa nemēģināja to slēpt. Mārtiņš ar vienu kustību tās novilka, atklājot viņas kailo punci. Viņš pārbrauca ar pirkstiem pāri viņas kaunuma lūpām, un Anna skaļi ievaidējās. Jānis vēroja, smagi elpojot, acis spīdēja.

— Kāda sulīga sieva tev ir, — Mārtiņš teica, atverot savus džinsus. Viņa loceklis izsprāga brīvībā — liels, biezs, ar uzpampušām vēnām. Anna instinktīvi aplaizīja lūpas. — Tu to gribi, vai ne?

Viņa pamāja, nespēdama runāt. Mārtiņš pievilka viņu tuvāk, un viņa aptina lūpas ap viņa locekli, rijīgi sūkājot. Viņa to darīja lēni, baudot, jūtot, kā tas piepilda viņas muti. Jānis skatījās, viņa roka noslīdēja starp kājām, it kā viņš nespētu atturēties.

— Drāz viņu, — pēkšņi sacīja Jānis ar trīcošu balsi.

— Ar prieku, — atbildēja Mārtiņš, pagriežot Annu uz vēdera uz dīvāna. Viņa nostājās četrrāpus, izpletusi kājas, viņas puncis mitrs un gatavs. Mārtiņš ar asu grūdienu iegāja viņā, un Anna no baudas iekliedzās. Viņš drāza viņu cieti un dziļi, rokas ieķērušās viņas gurnos, kamēr viņa bez kautrēšanās vaidēja. Jānis skatījās, viņa sejā sāpes un uzbudinājums sajaucās kopā, un tas Annu uzkurināja vēl vairāk.

— Skaties, kā es viņu drāžu, — Mārtiņš rūca, paātrinot tempu. — Viņa pil kā mauka.

Orgasms viņu pārņēma kā vilnis. Viņa kliedza, ieķērusies dīvānā, kad Mārtiņš beidza viņā, piepildot ar savu spermu. Viņš izvilkās, smagi elpodams, un Anna sabruka uz dīvāna, trīcot no orgasma. Sēkla notecēja pa viņas augšstilbiem, un viņa paskatījās uz Jāni.

— Nāc šurp, — viņa klusi sacīja. — Izlaizi mani.

Jānis vilcinājās tikai sekundi, tad nometās ceļos un piespieda lūpas pie viņas puncīša, laizot Mārtiņa spermu no viņas. Anna atkal ievaidējās, ķermenis vēl joprojām trīcēja. Mārtiņš vēroja ar smaidu, un Jānis šķita pilnībā zaudējis kontroli.

Kad viss bija beidzies, iestājās klusums. Mārtiņš aizgāja, pār plecu noteikdams:

— Zvani, ja kaut ko vajag.

Anna un Jānis palika vieni, skatoties viens uz otru. Viņa gaidīja, ka viņš kaut ko teiks, bet viņš tikai cieši apskāva viņu, it kā baidītos pazaudēt.

— Tas bija… — viņš iesāka, bet apklusa.

— Neticami? — Anna jautāja, ieskatoties viņa acīs.

— Jā, — viņš izelpoja. — Nereāli.

Viņi nezināja, kas būs tālāk, bet abi juta, ka viņu dzīve vairs nekad nebūs tāda pati.