Es izdrāzos ar citu vīrieti, kamēr mans vīrs gulēja

Tajā vakarā viss bija tieši tāpat kā vienmēr. Viesistabu piepildīja silta, dzeltenīga gaisma, lampu gaisma maigi slīdēja pa sienām, fonā klusi skanēja mūzika, un glāžu saskarsmes skaņa sajaucās ar mierīgām sarunām. Viss bija pazīstams, vienmērīgs, kā katru reizi, kad pie mums kāds nāca ciemos. Mēs svinējām desmit gadus ilgu draudzību ar Edgaru — vīrieti, kurš mūs pazina vēl ilgi pirms mēs kļuvām par ģimeni. Viņš bija mūsu kāzu liecinieks, mūsu dēla krusttēvs un cilvēks, kuram vienmēr varēja uzticēties.

Mans vīrs, Mārtiņš, tajā vakarā bija īpaši labā noskaņojumā. Viņš runāja skaļi, dzēra glāzi pēc glāzes, smējās par saviem jokiem vairāk nekā vajadzētu, skaļāk nekā vajadzētu, un nepārtraukti žestikulēja. Edgars bija pilnīgs pretstats — mierīgs, atturīgs, gandrīz nekustīgs, ar retu, vieglu smaidu. Pēc šķiršanās pēdējā gada laikā viņš arvien biežāk nāca pie mums, it kā meklētu kaut ko, kas viņam pietrūka.

Es sēdēju nedaudz nostāk, ar glāzi sausā baltvīna rokā, un vēroju viņus. Mārtiņš jau ar sārtiem vaigiem dauzīja Edgaram pa plecu, runāja bez apstājas, bet Edgars tikai klausījās un reizēm pamāja ar galvu.

Kādā brīdī mūsu skatieni satikās.

Tas nebija parasts skatiens.

Viņš neskatījās uz mani kā uz sava drauga sievu. Viņš skatījās ilgāk. Pārāk ilgi. Viņa skatiens lēni slīdēja pāri manai sejai, kaklam, pleciem.

Es nolaidu acis un iztaisnoju kleitas lencīti, it kā tas būtu iemesls. Bet mans ķermenis jau bija reaģējis.

Ap pusnakti Mārtiņš tik tikko turējās kājās. Viņš iedzēra vēl vienu glāzi, kaut ko nomurmināja un sabruka uz dīvāna. Pēc dažām sekundēm viņš sāka krākt. Vienmērīgi.

Klusums mainījās.

Mēs palikām divatā.

— Vai palīdzēt ar traukiem? — Edgars pajautāja klusā balsī.

— Nē… viss kārtībā…

Es piecēlos un aizgāju uz virtuvi. Es dzirdēju viņa soļus aiz muguras.

Es stāvēju pie izlietnes, ūdens tecēja, glāzes klusi sitās viena pret otru, ūdens slīdēja pāri maniem pirkstiem. Viņš stāvēja durvīs, atbalstījies pret stenderi. Mēs nerunājām. Tikai ūdens… un Mārtiņa krākšana.

— Tev ļoti piestāv šī kleita… — viņš beidzot pateica.

Es sastingu.

— Paldies…

Es nepagriezos.

Es sajutu, ka viņš pienāk tuvāk, vēl pirms dzirdēju soļus. Tad viņa rokas uzlika uz manas jostasvietas.

Mans ķermenis reaģēja uzreiz.

— Ko tu dari…? — es nočukstēju.

— To, par ko es domāju visu vakaru.

Viņa balss bija pie manas auss.

Man vajadzēja viņu apstādināt.

Es to neizdarīju.

Es aizvēru acis un atliecu galvu. Viņa lūpas pieskārās manam kaklam — mitri, atkārtoti, arvien ātrāk. Viņa rokas slīdēja uz maniem gurniem, augšstilbiem un atkal augšup, arvien augstāk paceļot kleitu.

— Klusāk…

Viņš pagrieza mani pret sevi.

Viņa skatiens bija mainījies.

— Uz ceļiem.

Es lēnām nometos ceļos uz aukstās grīdas.

Viņš atsprādzēja jostu, atpogāja džinsus. Rāvējslēdzējs noslīdēja, un viņa cietais loceklis izslīdēja ārā.

Es samitrināju lūpas.

Viņš paņēma savu locekli rokā un pievilka to man pie sejas.

— Atver.

Es atvēru muti un lēnām paņēmu viņa locekli. Mana mēle slīdēja pāri galviņai, es jutu pulsāciju.

— Dziļāk.

Viņa roka uz manas pakauša. Viegls spiediens. Es paņēmu locekli dziļāk. Vēl dziļāk.

Kustība atkārtojās. Iekšā. Ārā. Iekšā. Dziļāk.

Siekalas tecēja, viss bija mitrs, slidens. Klusas, ritmiskas skaņas.

Manas biksītes bija pilnīgi slapjas.

— Skaties uz mani.

Es pacēlu skatienu, neapstājoties. Viņš skatījās. Mārtiņš krāca.

Tas visu padarīja intensīvāku.

Viņš pēkšņi izvilka locekli.

— Pietiek. Es tevi gribu.

Viņš piecēla mani augšā un piespieda pie aukstā stikla.

Viņš nolaida manu kleitu. Krūtis palika kailas.

Viņš tās saspieda stipri, spieda sprauslas, līdz es ievaidējos.

Viņa mute uz manām krūtīm, kamēr otra roka slīdēja starp manām kājām.

Viņš pabīdīja biksītes malā un pieskārās manai slapjajai pīzdai.

— Tu esi pilnīgi slapja…

Viņa pirksti ieslīdēja, atvēra, viens pirksts, tad divi. Lēni. Dziļi. Iekšā. Ārā. Iekšā atkal.

Mans ķermenis atvērās.

— Izdrāz mani…

Viņš izvilka pirkstus, pārbrauca ar tiem pāri savam loceklim un pieveda locekli pie manas pīzdas.

— Skaties uz mani.

Es skatījos.

Ar vienu spēcīgu kustību viņš iestūma savu locekli manī līdz galam.

Mans ķermenis saspringa ap viņa locekli.

— Tu esi tik cieša…

Viņš sāka kustēties — ārā, iekšā, stiprāk, dziļāk, bez apstājas.

Mitras skaņas piepildīja virtuvi.

Manas kājas ap viņu.

Viņa īkšķis uz mana klitora — apļi, ātrāk, spēcīgāk.

Spriedze auga.

Un tad es beidzu.

Mans ķermenis sarāvās ap viņa locekli atkal un atkal.

Viņš turpināja vēl dažas kustības, ātrāk, haotiskāk, un tad beidza manī, silti, saraustīti.

Mēs apstājāmies.

Tikai elpa.

Viesistabā Mārtiņš joprojām krāca.

Viņš lēnām izvilka savu locekli.

Es sajutu, kā siltums notek pa manu augšstilbu.

Mēs paskatījāmies viens uz otru.

— Piedod…

— Nē.

Mēs saģērbāmies.

Atgriezāmies tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Mārtiņš gulēja.

Pie durvīm Edgars noskūpstīja manu roku.

— Ar labu nakti.

Durvis aizvērās.

Vēlāk, gultā, guļot blakus savam vīram, es skatījos griestos.

Es joprojām jutu siltumu starp kājām.

Es nedomāju par rītdienu.